Tuvākie pasākumi

Maijs 2018
Sv P O T C Pk S
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2

Meklēt lapā

Viedokļi

Viedokļi un komentāri

2012

03.10.2012. Diena Truksnis________________________________________________________________________________________________________________________________________

13.06.2012.________________________________________________________________________________________________________________________________________

cas llpa_16.04.2012.

________________________________________________________________________________________________________________________________

Ir nepieciešama teritoriālā pieeja

Māris Kučinskis, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) padomnieks

Šodien pat ikdienas sarunās aizvien vairāk ir jūtams, ka valstij nav mērķa un nav plāna – mēs īsti nezinām, uz kurieni ejam. Vienlaikus notiek intensīvs plānošanas process saistībā ar Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības fondu 2014. – 2020. gada plānošanas periodam, Latvijas Nacionālā attīstības plāna (NAP) izstrāde, kam izveidots īpašs Pārresoru koordinācijas centrs, kura aktivitātēs aicināta ņemt dalību arī Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA). Būtiski, ka šis jaunais plānošanas posms 2014. – 2020 gadam nesākas tukšā vietā – mums jau ir izstrādāta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, ir dažādi mazāka mēroga nākotnes attīstības modeļi un plāni. Tāpat mums ir visa pieredze par kļūdām un nepareizām darbībām iepriekšējā Nacionālās attīstības plāna izstrādē. Piemēram, atziņa, ka ar prioritāšu noteikšanu vien nepietiek. Neietverot plānā arī konkrētus rīcības uzdevumus un neizveidojot sasaisti ar budžetu (gan ES struktūrfondu, gan nacionālo), tas diemžēl var kļūt tikai par lozungu politiķiem.

Pozitīvs aspekts noteikti ir tas, ka NAP izstrāde šobrīd ir nodota tiešā premjera atbildības jomā, kas nozīmē, ka šajā procesā panāktās vienošanās var nepalikt deklaratīvas, bet kļūt konstruktīvas un nozīmēt reālu ES līdzekļu novirzīšanu jomās, par kurām šīs vienošanās tiks panāktas. NAP veiksme būs arī premjera veiksme, bet neveiksmes attiecīgi, arī premjera neveiksmes.

Izstrādājot jauno attīstības plānu atklāsies pilsētu kā attīstības dzinējspēka vadošā loma – tie ir deviņi lielākie, nacionālās attīstības centri, ko pārstāv LLPA, un 21 reģionālās nozīmes centri, kas pārsvarā ir bijušie rajonu centri, un vēl dažas pilsētas, kuras nav bijušie rajonu centri, bet kuru attīstības līmenis ir vērā ņemams Latvijas mērogā. ES fondu plānošanā iezīmējas starptautiskas nozīmes, Baltijas valstu nozīmes un reģionālas nozīmes projekti. Latvijas pilsētu attīstības projektiem būtu jāierakstās šādā nākotnes attīstības kontekstā, kurš vairs neiziet tikai no Latvijas līmeņa, bet ierakstās kopīgā ES attīstības kontekstā.

Lielo pilsētu mēriem Liepājā tiekoties ar Ministru prezidentu, Valdis Dombrovskis minēja septiņas prioritārās jomas, kas būtu atbalstāmas ES fondu 2014. – 2020. gada plānošanas periodā. Starp prioritārajām jomām pēc premjera redzējuma varētu tikt iekļauta arī uzņēmējdarbība un pilsētvide, kas būtu nozīmīgs solis pilsētu mērķtiecīgai un stukturētai attīstībai un LLPA šādu pieeju atbalsta. Tomēr vajadzētu iet soli tālāk un blakus prioritārajām jomām, kā līdzvērtīgu principu noteikt teritoriālo pieeju ES fondu plānošanai. Pašlaik 30 pilsētas ar to apkārtējo teritoriju veido dabisku Latvijas attīstības centru tīklu, kas sekmē valsts attīstības līdzsvarotību. Tieši pilsētās koncentrējas nepieciešamie priekšnosacījumi jaunu darbavietu radīšanai un plašāka pakalpojumu klāsta nodrošināšanai arī lauku teritoriju iedzīvotājiem. Ja ES fondu plānošanā vadīsies tikai no prioritāro jomu principa un neņems vērā teritoriālo principu, var gadīties, ka ES projekti tuvākajā nākotnē pārsvarā tiks attīstītīti tikai tajā 60 kilometru lokā ap Rīgu, kurā šodien koncentrējas Latvijas iedzīvotāju demogrāfiskā pamatmasa, kas vēl vairāk palielinās reģionālo nelīdzsvarotību nākotnē

Ja mēs neatsakāmies no līdzsvarotas Latvijas attīstības ideāla, mums ir jānosaka teritoriālais princips kā viens no ES fondu plānošanas principiem 2014. – 2020.gadam, blakus prioritārajām jomām pēc nozaru principa. Attīstības centriem ir jābūt pietiekami lieliem. Un tādas noteikti ir 9 lielās Latvijas pilsētas, bet nekādā gadījumā nav jānoniecina arī bijušie rajonu centri un citas pilsētas, kurām joprojām ir nozīmīgs attīstības potenciāls un infrastruktūras bāze.

Vairākās vietās Latvijā veidojas pilsētu alianses, kur divas tuvu stāvošas pilsētas kopā veido pietiekošu kopējo masu, lai izveidotu kopēju attīstības centru, kuram piesasaistās arī tuvējo lauku pašvaldību iedzīvotāju masa. Spilgts starptautisks piemērs Vidzemē ir Valka – Valga (Igaunija), kur būtiski ir saskaņoti ieguldījumi pārrobežu projektos, kas stiprina ne tikai pilsētu, bet arī divu valstu sadarbību. Ieguvēji ir tieši iedzīvotāji, palielinās pievilcība arī investoru vidū. Manuprāt, līdz šim maz izmantots pilsētu sadarbības tīkla modelis ir tuvu stāvošās Valmiera un Cēsis, kas ir gan atsevišķi spēcīgi attīstības centri, gan kopā veido Valmieras – Cēsu pilsētu asi, kas ir nozīmīgs un ne līdz galam novērtēts attīstības fenomens Latvijā. Pēc pasaules prakses, šādas, tā saucamās tīkla pilsētas veido lielāku ekonomiku, nekā atsevišķu pilsētu summa.

Bieži – vienalga kurā Latvijas novadā, lai iegrieztos – dzirdu vienkrāršu jautājumu, ko uzdod vienkārši cilvēki. Ko darīt, lai Latvijas lauki neizmirtu? Agrārajām tehnoloģijām attīstoties, lauksaimniecībā nodarbināto skaits nekad vairs nesasniegs to procentuālo līmeni, kāds bija agrāk. Nedzīvosim ilūzijās, ka to pilnībā spēs kompensēt lauku tūrisms, bioloģiskā lauksaimniecība, vai mazo HES attīstība. Tāpēc koncentrēts Valsts atbalsts pilsētām ir līdzeklis pret to, lai neizmirtu lauki, ja paralēli tiek nodrošināts transports un ceļu infrastruktūra, kas pagastu iedzīvotājiem ļauj nokļūt darbā vai biznesa darīšanās attīstības centros, kas veidojas pilsētās vai tiešā to tuvumā. Šajā jomā būtu jādomā par līdzekļu palielināšanu, nevis samazināšanu, jo tie ir Latvijas attīstībā un demogrāfijā investēti līdzekļi.

Galvenais uzdevums, lai glābtu Latvijas laukus no tālākas depopulācijas, jaunākajai iedzīvotāju daļai izvēloties turpmāko dzīvi labākajā gadījumā Rīgā vai Pierīgā, bet sliktākajā – ārpus mūsu valsts robežām, ir pievilcīgas pilsētvides izveidošana lielākajos attīstības centros visā Latvijā. Gan iedzīvotājiem, gan iespējamajiem investoriem, kuriem vietas izvēlē ir svarīga laba esošā infrastruktūra un izglītoti, strādāt griboši cilvēki jaunajām darba vietām. Šim principam ir jāparādās kā nozīmīgai Nacionālā plāna attīstības daļai arī attiecībā uz ES fondu plānošanu 2014 – 2020 gadā.

 

2011

Jānis Kalviņš

Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors

Trīs minūtes Latvijas izaugsmei vai stagnācijai Eiropas Savienības kontekstā

2011. gada 29. jūnijā Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar priekšlikumu par Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetu 2014. – 2020. gadam. Šis priekšlikums, mums tas jāatzīst, bija diezgan nelabvēlīgs Latvijai, kaut vai salīdzinot ar esošo plānošanas periodu. Pat neiztirzājot EK neizprotamās iniciatīvas attiecībā uz jaunu nodokļu ieviešanu visā ES, īpaši ir jāuzsver faktiski nekonkurētspējīgais EK priekšlikums, kas skar kohēzijas un lauksaimniecības politiku. Ja šis priekšlikums tiks īstenots, Latvija joprojām saņemtu vismazākos lauksaimniecības tiešmaksājumus ES, savukārt kohēzijas politikas ietvaros mūsu valsts, salīdzinot ar esošo plānošanas periodu, zaudētu vairāk nekā vienu miljardu eiro.

Šāds priekšlikums ir saprotams kā ES smagsvaru – Vācijas un Francijas – interešu aizstāvība: šīs valstis pašsaprotami vēlas kohēzijas fonda līdzekļus “iezīmēt” saviem nabadzīgākajiem reģioniem, taču, no Latvijas tautsaimniecības attīstības perspektīvas raugoties, mums var “aiziet gar degunu” ļoti būtiski finanšu resursi.

Pirms nepilna mēneša – 2011. gada 26. jūlijā – Latvijas Republikas Ministru kabinetā tika apstiprināta mūsu valsts sākotnējā pozīcija sarunām Eiropas lietu ministru un valsts sekretāru sanāksmei 28. un 29. jūlijā Polijas kūrortpilsētā Sopotā. No publiski pieejamās informācijas ir izskanējis, ka Latvija sarunās par ES daudzgadu budžetu 2014. – 2020. gadam īpašu uzmanību pievēršot divām svarīgām prioritātēm: pietiekami liela kohēzijas fonda finansējuma nodrošināšanai, lai Latvija ātrāk pietuvinātos ES vidējam attīstības līmenim un radītu labvēlīgus apstākļus Latvijas ekonomikas izaugsmei un infrastruktūras attīstībai, kā arī godīgu un vienlīdzīgu konkurences nosacījumu panākšanu Latvijas lauksaimniekiem kopējā Eiropas tirgū.

Ņemot vērā notikumu attīstību, Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) 2011. gada 11. augustā organizēja speciālistu tikšanos ar Ārlietu ministrijas un Finanšu ministrijas pārstāvjiem, lai detalizētāk noskaidrotu Latvijas pozīciju sarunās ar citām ES dalībvalstīm un EK par ES daudzgadu budžeta 2014. – 2020. gadam projektu. Diemžēl abu ministriju atzinums bija, ka Latvija nemaz nav gatava sarunām par ES 2014. – 2020. gada daudzgadu budžetu.

Kā galvenos iemeslus ministriju pārstāvji minēja divus. Pirmkārt, Latvija nav definējusi valsts prioritātes, jo nespēj uzsākt darbu pie Nacionālā attīstības plāna 2014. – 2020. gadam, līdz ar to Latvijas valsts pozīcijas sarunām tiek veidotas taustoties: balstoties uz konkrētajā brīdī pieejamo informāciju un nozaru spēju vai nespēju ātri sagatavot nepieciešamos argumentus. Katra ministrija uz ātru roku mēģina kaut ko sameklēt, Ārlietu ministrija apkopo, steigšus aicina valdību un Saeimu saskaņot un skrien uz Briseli norunāt savu runājamo. Ja kāds “no malas” mēģina šajā procesā iejaukties, izsakot iebildumus vai uzdodot jautājumus, kas Latvijai būtu izdevīgāk, kādas ES dalībvalstis konkrētu pozīciju izstrādē varētu būt Latvijas sabiedrotās, šis “kāds” ātri vien tiek nostādīts muļķa lomā, saņemot aizrādījumu, ka neviens “no malas” , redz' nesaprot un nemaz nevar saprast, kā notiek sarunas Briselē.

Tomēr mums, kas esam starp tiem “no malas”, ir sajūta, ka Latvija nereti uz pārējo ES dalībvalstu fona izskatās gluži vienkārši smieklīgi. Mēs tā vietā, lai profesionāli definētu Latvijas prioritātes, visnepiemērotākajos brīžos laižam atvaļinājumā likumdevēju vai izpildvaras attiecīgi atbildīgās personas, ejam atvaļinājumos visi kopā vai pat atlaižam Saeimu un nododamies ārkārtas vēlēšanām, kas dienaskārtības priekšplānā izvirza pavisam citus, jāteic, īstermiņa mērķus. Tātad, otrkārt, ir pilnīgi skaidrs, ka ES insitūcijās ir pārāk vājš Latvijas politisko interešu lobijs, kas izskaidrojams ar nemitīgi mainīgo un neskaidro politisko situāciju valstī.

Tā vien šķiet, ka mums ir svarīgāk iekšpolitiski vārīties, nevis rūpēties par to, lai valsts nezaudētu miljardu eiro, ko varētu ieguldīt cilvēkresursu attīstībā, izglītībā, veselības aizsardzībā, autoceļos, uzņēmējdarbības sekmēšanā, reģionu un pilsētu attīstības projektos u.c.

Tikai kā kliedzošu netaisnību var vērtēt faktu, ka ar ministru prezidenta rīkojumu izveidotajā darba grupā, kas gatavo nacionālās pozīcijas attiecībā uz ES daudzgadu budžetu 2014. – 2020. gadam, ir iekļautas teju vai visas ministrijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Latvijas Darba devēju konfederācija, taču netika pieaicināta neviena organizācija, kas pārstāv Latvija pašvaldības. Taču tieši pašvaldības ir tās, kas visprecīzāk spēj argumentēt un sniegt priekšlikumus par vajadzībām reģionos un pilsētās, pašvaldības ir tās, kas apgūst visvairāk ES līdzekļu.

Tā vien šķiet, ka valdība nespēj savietot spēku ar prātu, lai konstruktīvi un profesionāli nodarbotos ar Latvijas interešu aizstāvību ES līmenī. Ārlietu ministrijas pārstāvji stāsta, ka ministru tikšanos laikā katras ES dalībvalsts pārstāvim tiek dotas 3 minūtes, lai pozicionētu savas valsts viedokli. Šādas 3 minūtes var izšķirt Latvijas attīstības tempu un perspektīvu uz ilgiem gadiem.

______________________________________________________________________________________________________________


Image2011

Kalvins latvijas_avize11 02

2010

Jānis Kalviņš: No bedres var izvilkt profesionālā izglītība

Jānis Kalviņš, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors
18. novembris 2010 01:47, DELFI

Ja grib tikt ārā no bedres, ir vajadzīgs ne tikai traktors, bet vēl arī traktorists. Ja Latvijas ekonomika grib tikt ārā no ekonomiskās krīzes, valstī ir jāattīsta laba profesionālā izglītība. Mēs parasti krietni pārvērtējam augstākās izglītības nozīmi ekonomisko panākumu gūšanā, tostarp personisko panākumu nodrošināšanā, bet nepamatoti nenovērtējam profesionālās izglītības nozīmi savā un valsts attīstībā.

Šodien praktiski jebkurš darba devējs jebkurā nozarē - vai tā ir mežsaimniecība, būvniecība vai pārtikas rūpniecība - saskaras ar kvalificētu profesionāļu trūkumu. Neskatoties uz augsto bezdarba līmeni, valstī atrast augsti kvalificētu speciālistu tieši konkrētā, vajadzīgā darba veikšanai ir grūti. Daudz ir tā saucamo "inteliģento bezdarbnieku", proti, bezdarbnieku ar augstāko izglītību,  daudz ir bezdarbnieku, kuriem vispār nav nekādas profesijas, pēdējiem bieži vien ir vidusskolas izglītība.

Augstākā izglītība pie mums vairs netiek uztverta kā īpaša izvēle, bet faktiski "norma", neskatoties uz to, vai reālajai Latvijas tautsaimniecībai visi šie  cilvēki ar augstākās izglītības diplomu vispār ir vajadzīgi. Savukārt profesionālā izglītība, kuras trūkumu aizvien vairāk izjūt reālais valsts darba tirgus, tiek sabiedrībā uzlūkota kā kaut kas "zemāks", kam nav vajadzīgā prestiža Latvijas sabiedrībā.

Profesionālās izglītības nozīmi vēl vairāk palielina tas, ka augsti kvalificēta darbaspēka deficīts šodien ir globāla, ne tikai specifiska Latvijas problēma. ASV autors, viens no vadošajiem Volstrīta finanšu ekspertiem, Stīvens Lībs grāmatā "Spēle galā. Sagrauta ekonomika. Kas mūs sagaida nākotnē?"  uzsver, ka 1950.gadā ASV augstākajās mācību iestādēs mācījās tikai 2,7 miljoni studentu, apmēram 1,6% iedzīvotāju, bet līdz 2002.gadam šis skaitlis ir pieaudzis līdz 16,6 miljoniem jeb 6% ASV iedzīvotāju. Savukārt viens no ekonomikas izaugsmes kavēkļiem nav vis cilvēki ar augstāko izglītību, bet gan "vienkāršāka" un vienlaikus augsti lietpratīga darbaspēka trūkums. S.Lībs min piemērus, ka naftas ieguves rūpniecība šodien saskaras ar kvalificēta darbaspēka problēmu, neskatoties uz to, ka labākie kvalificētie strādnieki (!) nozarē saņem algas virs 100 000 dolāriem gadā. Un tā ir vispārēja tendence, kas visumā attiecas arī uz citām nozarēm. "Daudzi būtiski piemēri šodien liecina, ka arvien svarīgāks un labāk apmaksāts kļūst kvalificēts strādnieka darbs," secina Stīvens Lībs.

Minētās tendences pilnībā attiecas uz Latvijas ekonomiku. Ne tikai ekonomiskā buma gados, bet arī tagad labi un augsti kvalificēti strādnieki virknē profesiju saņem atalgojumu, kas pārsniedz daudzu augstāko izglītību ieguvušu darbinieku algas citās nozarēs. Ir nozares, kurās uz profesionāļu pakalpojumiem veidojas rindas arī šajā laikā, kad bezdarba līmenis kopumā saglabājas rekordaugsts. 

Mūsu sabiedrība akūti saskaras ar demogrāfiskās novecošanas problēmu, kad mazākam strādājošo skaitam ir jāuztur aizvien lielāks nestrādājošo skaits. Arī no šī viedokļa sabiedrības interesēs ir, lai jaunieši aktīvā darba gaitas uzsāktu aizvien ātrāk, uzturētu sevi un maksātu nodokļus aizvien ātrāk,  nevis turpinātu gadiem ilgu izglītošanos, kas no ekonomikas puses varbūt nemaz nav pieprasīta. Patiesība ir tāda, ka daudzas pieprasītas profesionālās prasmes var apgūt pietiekoši īsā laikā un to apgūšanai nekādā ziņā nav vajadzīga augstākā izglītība, bet darba samaksa un iespējas ekonomikas pieprasītajās profesijās ir augstākas nekā augstākās izglītības beidzējiem nozarēs, kurās jau tagad veidojas "pārprodukcija."

Mēs nonākam pie ārkārtīgi svarīgā jautājuma par profesionālās izglītības atbilstību darba tirgum. Šo jautājumu, manuprāt, ir iespējams risināt tikai cieši sadarbojoties izglītības sistēmas, darba devēju un pašvaldību pārstāvjiem. Mēs nevaram atļauties bez apdomas turpināt producēt tautsaimniecības nepieprasītu profesiju pārstāvjus, kamēr virknē profesiju trūkst kvalificētu speciālistu, kuriem darba devēji ir gatavi maksāt labas algas. Tas ir absurds, ka darba devēji šodien dažkārt maksā krietnu naudu par, piemēram,  mežistrādes darbinieku apmācību Somijā, ja to ir iespējams noorganizēt arī Latvijā.

Tomēr šobrīd tā arī nav skaidrs kādi faktori nosaka un kāds ir pamatojums audzēkņu uzņemšanas plānam Latvijas profesionālās izglītības iestādēs. Sabiedrība nav informēta, ar ko šis plāns ir saskaņots. Cik nozīmīga profesionālo asociāciju, darba devēju līdzdalība arodskolu uzņemšanas plāna sastādīšanas procesā? Nav pārliecības, ka tiek veikta analīze, lai precīzi definētu, kura nozare un kad izjutīs darba roku trūkumu. Vai tiek apzināts, kuras nozares strādājošie straujāk "noveco"? Vai Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), plānojot uzņemamo audzēkņu skaitu, vērtē vismaz Eiropas darba tirgus tendences? Uzņemšanas plānam profesionālajās izglītības iestādēs, manuprāt, jābūt saskaņotam arī ar valsts sociālo politiku.

Šajā mācību gadā, uzņemot audzēkņus pirmajā kursā ļāva arodskolām uzņemt audzēkņus pēc principa - uzņemiet visus, kas vēlās apgūt izvēlēto specialitāti un finansējumu pedagogu algām piešķīra pēc faktiskā uzņemto audzēkņu skaita. Tas ilgtermiņā turpina radīt haosu darba tirgū, noteiktās nozarēs neizbēgami veidojoties darba ņēmēju pārprodukcijai, bet citās - profesionāļu deficītam.

Uzskatu, ka šobrīd valsts skolas ir sliktāk finansētas nekā pašvaldības skolas. Pašvaldības ir vairāk ieinteresētas augsti kvalificēta darba spēka sagatavošanā un tas motivē ieguldīt arodizglītībā nozīmīgus finanšu resursus. Izglītības programmām ir atšķirīgas izmaksas, piemēram, tās ir atšķirīgas metālapstrādes jomas specialitātē un biroja vadītāju apmācībā. Šo programmu izmaksas ir atšķirīgas, vērtējot nepieciešamos mācību līdzekļus un iekārtas, kuras nepieciešamas mācību procesā. Nopietni jāpārvērtē visa finansēšanas politika Latvijas profesionālajā izglītībā, optimizējot izmaksas atbilstoši reālajām valsts vajadzībām.

Laba, konkurētspējīga arodizglītība ir dārga, un ir svarīgi, lai izglītībai atvēlētie līdzekļi tiktu tērēti racionāli. Arodizglītības tīkla optimizācijā svarīgi, lai ar skolām sadarbotos darba devēji, uzņēmēji. Arodskolai jābūt sasaistītai ar uzņēmumiem. Tātad ir  jāanalizē, kādu nozaru uzņēmumi atrodas pašvaldībā un kādu nozaru specialitātes vēlams attīstīt arodskolā. Efektīvi attīstīt arodskolu bez darba devēja nav iespējams un to nedrīkst darīt.

Šobrīd pašvaldībām dota iespēja pieņemt lēmumus, kāds varētu būt profesionālo skolu tīkls pašvaldības administratīvajā teritorijā, vērtējot skolu tīklu pašvaldībā kā vienotu veselum.  Tas  ir pozitīvi, ka pašvaldības tagad vērtē visu skolu tīklu savā teritorijā, neievērojot skolu piederību (IZM vai pašvaldības).

Palielinoties audzēkņu skaitam arodskolā, tas samazināsies vidusskolās vai ģimnāzijās. Izveidojot ļoti labu materiālo bāzi arodskolās, nodrošinot stipendijas audzēkņiem, prakses un turpmāk darba vietas, pamatskolu beidzēji dosies mācīties uz arodskolām. Lielo pilsētu pašvaldības ir ieinteresētas un gatavas atbalstīt šo procesu, bet no valsts puses un arī darba devējiem gaidām tādu redzējumu un arodizglītības programmu piedāvājumus, kurus ir vērts aktīvi atbalstīt. Valstī ir jāatjauno profesionālās izglītības prestižs un nozīme, tas šodien ir visu mūsu interesēs.


 29.09.2010.ES finansejums

NRA 07.10.2010.

Šī lapa izdrukāta no DELFI portāla
Adrese: http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=33340633

Jānis Kalviņš, Andris Akermanis: Ir apdraudēta 2010.gada apkures sezonas uzsākšana

Jānis Kalviņš, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors, Andris Akermanis Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas valdes loceklis
03. augusts 2010 05:00

 

 

Mūsuprāt diskusijā par akcīzes nodokļa nepiemērošanu dabasgāzei līdz galam nav izprasta stāvokļa nopietnība siltumapgādes jomā. Ir reāli apdraudēta 2010.gada apkures sezonas uzsākšana Latvijā, jo iedzīvotāju zemā maksātspēja jau tagad rada nopietnus likviditātes problēmu draudus pašvaldību siltumenerģijas ražošanas uzņēmumiem. Latvijas iedzīvotāju parāds siltumenerģijas uzņēmumiem pašlaik jau ir sasniedzis 17,69 miljoni latu.

Pat tā saucamajos "labajos gados", kad iedzīvotāju maksātspēja bija ievērojami augstāka, daļa iedzīvotāju ziemas mēnešos pilnībā nespēja norēķināties par siltumu, bet parādu kārtoja vasaras mēnešos, jo iedzīvotāju komunālo maksājumu daļā siltuma izmaksas sastāda aptuveni 80%. Nespējot visu samaksāt ziemā, cilvēki maksāja vasarā, tādēļ parasti vasaras mēnešos siltumenerģijas uzņēmumi saņēma samaksu 102% - 103% apjomā, bet šogad šis procents diemžēl ir tikai 85%. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka iedzīvotāji ne tikai nespēj samaksāt parādu par iepriekšējo apkures sezonu, bet arī kārtējos rēķinus.

Atbilstoši dabasgāzes tarifa pieaugumam, siltuma tarifs jūlijā ir pieaudzis par 30% pat bez nodokļu izmaiņām, un to nosaka dabasgāzes cenas kāpums starptautiskajā tirgū. Ja no 2010.gada 1.jūlija tiek piemērots akcīzes nodoklis siltumenerģijas ražošanā izmatotajai dabasgāzei, tas palielinās siltuma tarifu vēl par 6%. Savukārt, ja tiek atcelta arī pazeminātā PVN likme (10%) un pielietota pilnā PVN likme (21%), tas izraisa tarifa palielināšanos vēl par 11%. Tātad, bez dabasgāzes cenas celšanās dēļ paredzamā tarifa kāpuma 30%, nodokļi var palielināt tarifu vēl par 17%.

Vai iedzīvotāju maciņi izturēs siltumenerģijas tarifa kāpumu par 47%?! Apkures sezonā rēķinu apmērs, skatot visu centralizēto siltumapgādi kopā, var pieaugt līdz 100 miljoniem latu, vai to spēs izturēt siltumenerģijas ražošanas uzņēmumu budžeti? Jau "labajos gados" norēķinu subjektīvās un objektīvās kavēšanās dēļ siltumenerģijas ražošanas uzņēmumiem apkures sezonas sākumā nācās izturēt aptuveni 45 dienu ilgu likviditātes problēmu periodu, kad apkurei nepieciešamo gāzi jau vajadzēja iepirkt, bet iedzīvotāji vēl nemaksāja par patērēto siltumu. Šogad situācija ir tāda, ka siltumenerģijas ražošanas uzņēmumiem var pietrūkt naudas līdzekļu, par ko iegādāties dabasgāzi. Kā zināms banku kredītresursu piesaistīšana šobrīd ir problemātiska, bet parādu dzēšanai gandrīz pat neiespējama. Likviditātes krīze ir satraukusi visus, jo atceramies vēl nesen lielas problēmas ar dabasgāzes saņemšanu vairākās pilsētās.

Ko šādā situācijā darīt? Ļoti labi, ka valdība, ekonomikas ministrs Artis Kampars aktīvi risina sarunas ar Krieviju par dabasgāzes iepirkuma cenas samazināšanu. Tomēr Latvijas puses iespējas ietekmēt Krievijas puses lēmumus ir ierobežotas. Jādara tas, ko varam darīt mēs paši, proti, mēs varam necelt nodokļus siltumenerģijas ražošanai. Plānotā akcīzes nodokļa piemērošana dabasgāzei, ražojot siltumu, budžeta ienākumu palielināšanā nav būtiska, valsts budžeta ieguvums varētu būt 7 - 8 miljoni latu gadā, bet tas palielina iedzīvotāju maksājumu slogu, kas mūsu uztverē ir uz kritiskās iespēju robežas - iedzīvotāji nevis negrib, bet nevar samaksāt par siltumu.

Diskusijā par akcīzes nodokļa piemērošanu dabasgāzei siltuma ražošanā kā arguments tiek minēta nepieciešamība atbalstīt atjaunojamo resursu izmantošanu siltuma ražošanā. Mēs šādu nostāju pilnībā atbalstām. Taču pārejai uz šķeldas vai citu vietējo kurināmā resursu izmantošanu siltuma ražošanā ir nepieciešams laiks un investīcijas. Tas nevar notikt uz "burvja mājiena" un nekādā gadījumā jau šajā apkures sezonā. Eiropas Savienības direktīvas, kuras Latvija pilda, ieviešot minēto akcīzes nodokli, paredz, ka šis nodoklis ir jāievieš līdz 2014.gadam. Mūsu skatījumā tas arī ir optimāls termiņš, lai siltumenerģijas uzņēmumi, kuri jau tagad aktīvi strādā pie ražošanas pārorientēšanas uz šķeldu, izmantojot ES līdzfinansējuma iespējas, varētu to izdarīt.

Tāpat jāņem vērā, ka siltuma uzņēmumi jau no 2007. gada gaidīja, kad valsts saskaņos ar Eiropas Savienības institūcijām un tiks atvērtas struktūrfondu programmas siltumapgādei. Diemžēl programmu sagatavošana gāja lēni un to saskaņošana ar Eiropas institūcijām bija birokrātiski laikietilpīga. Struktūrfondu programmas, kas atbalsta atjaunojamo energoresursu ieviešanu, tika izsludinātas tikai 2009. gada pirmajā pusē, bet pirmie līgumi tika noslēgti 2009. gada beigās. Turklāt viena no programmām vēl tiek uzlabota un tiks atkārtoti izsludināta 2010. gada beigās, kas nozīmē, ka projektu iesniegšana, vērtēšana, līguma slēgšana un finansējuma saņemšana prasīs vēl vismaz 6-12 mēnešus. Būvniecība (iepirkuma konkursi, projektēšana, izbūve utt.) ir sarežgīts process, kas aizņem no diviem līdz četriem gadiem.

Tātad pirmie ar ES fodu naudu atbalstītie projekti varētu tikt realizēti tikai 2012. gadā. Līdz ar to nodokļa ieviešana ir nelīdzsvarota ar valsts politiku un ir nepamatoti, ka iedzīvotāji būs spiesti maksāt nodokli par siltumenerģiju no dabasgāzes daudz ātrāk nekā to paredz Eiropas Savienības direktīvas.

Pašvaldības, siltuma uzņēmumi un iedzīvotāji paļāvās uz konsekventu valsts politiku un nesaprot, kāpēc valsts soda viņus par pašu neizdarību.

Šis var būt viens no liktenīgiem pēdējiem "pilieniem" mājsaimniecību maksātnespējā, kas iespaidos ne tikai viņus pašus, bet arī uzņēmumu maksātspēju, gan pašvaldību budžetus, gan daudzdzīvokļu māju vai pat pilsētu atslēgšanu no apkures jau apkures sezonas laikā.

Uzņēmumu likviditātes pasliktināšanās, neskaidra un nekonsekventa valsts politika, jauni nodokļi apdraud arī šo projektu īstenošanu. Bankas šādā neskaidrā situācijā nav gatavas izsniegt kredītus, bet uzņēmumi savus ieguldījumus ir spiesti novirzīt pieaugošo parādu segšanai nevis attīstībai,jo siltumenerģijas uzņēmumu primārais uzdevums ir nodrošināt iedzīvotājus ar siltumu. Tādēļ, lai to nodrošinātu ierobežotu budžeta iespēju apstākļos, nāksies bremzēt vai pat apturēt uzsākto ES projektu īstenošanu.

Atsevišķu pilsētu siltumagādes uzņēmumu maksātnespējas radīs nopietnas konsekvences visai industrijai. Nozares uzņēmumi vēl vairāk saskarsies ar kredītresursu nepieejamību gan Eiropas fondu, gan citiem pašizmaksu samazinošiem attīstības projektiem vai "labākajā gadījumā" gaidāms kredītprocentu pieaugums, ierindojot siltumapgādes nozari paaugstināta riska kategorijā.

Ilgtermiņa skatījumā pāreja uz vietējo kurināmā resursu izmantošanu siltuma ražošanā, kā mēs to jau uzsvērām, ir pareiza, tā palielina valsts enerģētisko drošību un atbilst ES kopējai politikai. Tomēr pašlaik ap 70% siltuma nodrošina dabasgāzes izmantošana siltuma ražošanā. Centralizēto siltumapgādi izmanto 65% Latvijas iedzīvotāju. Palielināt akcīzi, stimulējot ātrāku pāreju uz atjaunojamo dabas resursu izmantošanu, mūsuprāt, ir lietderīgi veikt laikā, kad ekonomiskā situācija uzlabojas, un iedzīvotāji spēj maksāt. Šodien gāzes tarifa pieaugums izraisīs nopietnas sociālas sekas un ar reālu risku, ka pat veselas pašvaldības var nesaņemt dabasgāzi sakarā ar kavētiem maksājumiem.

Īpaši tas attiecas uz Latvijas lielo pilsētu iedzīvotājiem, kurās dabasgāzes nozīme siltuma ražošanā ir vēl lielāka. Savukārt pašvaldību budžeti jau tagad līkst zem mazturīgo iedzīvotāju pieprasīto pabalstu sloga. Lielo pilsētu pašvaldību budžetu iespējas subsidēt savus iedzīvotājus ir izsmeltas. Parādu apjoms nākamās apkures sezonas laikā varētu pieaugt pat 3-4 reizes, gan mazturīgo mājsaimniecību skaita pieauguma, gan dabasgāzes un nodokļu tarifa pieauguma dēļ.

Saskatot reālus draudus 2010.gada apkures sezonas uzsākšanai, Latvijas Lielo pilsētu asociācija un Latvijas Siltumenerģijas uzņēmumu asociācija, pauž kopīgu viedokli, ka nodokļu palielinājums dabasgāzes izmantošanai siltuma ražošanā var radīt kritisku stāvokli pašvaldību iedzīvotāju siltumapgādes jomā.

nodokli atbildiba

palidziba trucigiem


2009

NRA LLPA_12.08.2009.

LA LLPA_16062009

Kur paliks 7,5 miljardi latu?

Jānis Kalviņš, LLPA izpilddirektors

 

Ceturtdiena, 5. februāris (2009) 13:56

 

Dziedi vai raudi, bet lielo pilsētu loma ekonomikas stabilizācijā nav pārvērtējama: tajās kopumā pašlaik dzīvo puse valsts iedzīvotāju, un lielās pilsētas kopā saražo 75 procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Turklāt pilsētu piedāvātā produkcija un pakalpojumi izceļas ar augstu pievienoto vērtību. Tāpēc ir tikai loģiski, ka Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) aktīvi interesējas par pašvaldību iespējām piedalīties gan ekonomikas atveseļošanas plāna īstenošanā, gan tam paredzēto līdzekļu apgūšanā.

Aizņemoties milzīgu summu, visas darbības, kas saistītas ar šo līdzekļu izmantošanu, valstij ir jāsaskaņo ar pašvaldībām – pirmkārt, pašvaldību budžets ir valsts konsolidētā budžeta sastāvdaļa (un tāpēc arī pašvaldības ir atbildīgas gan par līdzekļu iegūšanu, gan par to izmantošanu) un, otrkārt, tieši pašvaldības pirmās izbauda krīzes «jaukumus». Nu jau ir pilnīgi skaidrs, ka pašvaldībām pavisam drīz nāksies atrast naudu arī tam, kam valstij, izrādās, «rokas par īsām»: policijai, izglītībai, garantētās minimālās iztikas nodrošināšanai.

Šobrīd apsīkst uzņēmēju aktivitāte. Bet ikviens miljons, kas ieplūst uzņēmējdarbībā, pilsētu pašvaldību budžetā nodokļu veidā ienes desmitus tūkstošu latu. Tāpēc lielo pilsētu pašvaldības ir ieinteresētas ekonomikas sildīšanā nevis naudas «apēšanā», taču izskatās, ka šāda pieeja īsti nesaskan ar valdības plāniem.

Bez šaubām, pilsētām ir iemesls satraukumam. Nupat Latvijas pilsētās vēl bija viens no zemākajiem bezdarba līmeņiem Eiropā, bet tagad bezdarbs sāk strauji palielināties. Dzirdētas prognozes, ka jau pavisam drīz tas sasniegs 15 procentu robežu. Pašvaldībām nāksies tērēt vairāk līdzekļu sociālām programmām, bezdarbnieku pārkvalifikācijai un darba vietu radīšanai, un vissmagāk būs lielajām pilsētām, kur tradicionāli ir bijusi visaugstākā ekonomiskā aktivitāte.

Tas nozīmē, ka samazinās un turpinās samazināties nodokļu maksājumi, un vissāpīgāk tas skars lielo pilsētu pašvaldības, kurām iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir galvenais «maizes» avots un kuras – uzsvēršu – caur Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu baro lielāko daļu citu pašvaldību.

Valdības pārstāvji pašlaik brīdina, ka starptautiskais aizņēmums netiks izmantots, lai tiešā veidā stimulētu uzņēmumu un iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti. Pavisam īsi to formulēja ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards: «Nebūs pareizi tērēt valsts līdzekļus, lai vienkārši noturētu latviešu uzņēmēju darbību.»

Bet kur tad paliks 7,5 miljardi latu? Nav skaidras atbildes pat par to, kā valdība grasās izmantot aizņemto naudu. Lai gan lielo pilsētu mēri šogad ir tikušies gan ar finanšu, gan ekonomikas, gan reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru, pašlaik valdības reālo «rīcības plānu» nākas burtiski atšifrēt no tām informācijas druskām, kas nonāk publiskajā telpā. Valdība atļaujas vairāk klusēt nekā skaidrot. Top skaidrs, ka valsts grasās lāpīt budžetu, aizņemoties summu, kas sasniedz tās teju divu gadu ienākumus. Turpretim pilsētām, kuras valsti nodrošina ar šiem ienākumiem, nav iespēju aizņemties. Tāpēc LLPA uzskata, ka lielajām pilsētām jebkurā gadījumā ir jāpiedalās procesos, kas attiecas uz naudas lietderīgu ieguldīšanu.

Pretējā gadījumā vispār nākas apšaubīt valsts pieņemto parādsaistību lietderību: ja 7,5 miljardi tiks vienkārši «apēsti», tad brīdī, kad citas valstis būs pārvarējušas krīzi, Latvija nonāks neapskaužamā situācijā.
Turpmākajās sarunās ar Starptautiskais valūtas fonds noteikti ir jāiesaista speciālisti pašvaldību budžetu jautājumos, jo svarīgi panākt, lai pašvaldībām būtu iespēja aizņemties vai vismaz pieļaut pašvaldības budžeta deficītu 2008.gadā pašvaldību neizlietoto līdzekļu apmērā.

Tikpat svarīgi ir efektīvi izmantot, piemēram, tos 4,5 miljardus eiro, ko tuvākajos gados varēsim saņemt no ES struktūrfondiem. Līdz šim ES fondu līdzekļu apgūšana ir bijusi impulsīva, bez sistēmiskas pieejas. Lielo pilsētu pašvaldības varētu kļūt par tādu vienojošo elementu, kas šo līdzekļu izlietošanu padarītu daudz efektīvāku. Protams, ja, apgūstot starptautisko finansējumu, valdība uzskatīs pašvaldības par pilntiesīgu partneri.

Valdība atzīst, ka tas, ko vēl 2006.gadā Latvija plānoja struktūrfondu apgūšanā, šodien vairs neatbilst nedz vajadzībām, nedz reālajiem apstākļiem. Tāpēc esot nepieciešams straujos tempos pārplānot līdzekļu ieguldīšanas programmas, iespējams, no daudzām arī atsakoties. Nākas atzīt, ka pašlaik mums patiešām nepieciešami maksimāli vienkārši risinājumi, kuri ļauj gan redzēt, «kur nauda paliek», gan arī sagaidīt ātru un skaidru efektu. Mūsu kolēģi un bēdubrāļi, piemēram, Vācijā un Francijā izeju no krīzes meklē sabiedriskajos darbos, ceļu un tiltu būvēšanā, kanalizācijas sistēmu attīstīšanā, māju siltināšanā. Šādi pasākumi vistiešāk attiecas uz lielo pilsētu (LLPA apvieno deviņas pilsētas: Daugavpili, Jēkabpili, Jelgavu, Jūrmalu, Liepāju, Rēzekni, Rīgu, Valmieru un Ventspili) pašvaldībām. Pilsētas – investori: tā ir tā «gaisma tuneļa galā», ko krīzes apstākļos saskata eiropieši.

Atgādināšu, ka LLPA jau vairākus gadus ir mudinājusi aktīvāk rīkoties, piemēram, ēku siltināšanas jomā. Arī Eiropas Komisija ēku siltināšanu uzskata par vienu no svarīgākajām energoefektivitātes programmas sastāvdaļām. Varbūt beidzot šis process varētu gūt jaunus stimulus? Varbūt valdība sapratīs, ka vismaz šajā virzienā krīze varētu sniegt papildu iespējas – ne tikai vārdos, bet arī darbos?

Naudai ir jāstrādā, tai ir jānonāk tur, kur tā visefektīvāk palīdzēs risināt ekonomikas problēmas, tur, kur tā «paliks arī pēc krīzes». Galu galā – krīze būs pārvarēta tikai tad, ja cilvēki atgūs ierasto ienākumu līmeni un drošības sajūtu. Lielo pilsētu pašvaldības par to nešaubās.

2008

Pilsētas taupīs, lai rajoni varētu šķiesties?

 

Jānis Kalviņš, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors

Diena, 13.10.2008.

 

Latvijas lielo pilsētu domju priekšsēdētāji uzskata, ka nepieciešams iesaldēt rajonu pašvaldību dotācijas 2008.gada līmenī, nevis palielināt šīs dotācijas līdz teju 63 miljoniem latu, kā plāno valdība. Rajonu pašvaldību budžetu pieaugums ir divreiz straujāks par republikas pilsētu budžeta pieaugumu, un rajonu pašvaldību budžeti ir neproporcionāli lieli. Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) ir gatava sadarboties ar valdību, lai racionalizētu rajonu pašvaldību tēriņus. Tādā kārtā mums, iespējams, izdotos novērst vēlmi Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā (PFIF) palielināšanas vārdā atņemt tik nepieciešamos līdzekļus pilsētu pašvaldībām.

Par 2009.gadā plānotajām iemaksām PFIF valdība un tās pārstāvis reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns ar Rīgas pašvaldību sarunājas no spēka pozīcijām. Ja Rīga nepiekritīšot valdības plāniem palielināt tās iemaksas PFIF, galvaspilsētai tikšot atņemtas tiesības pašai iekasēt iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Rīgas dome piekāpjas. Tomēr nebūtu nekas dīvains, ja konflikts turpinātos, jo runa tomēr ir par ļoti lielu naudu. 

Kāda ir domstarpību būtība? Ministru kabinets nākamgad plāno PFIF palielināt līdz gandrīz 107,8 miljoniem latu (šogad — 93,8 miljoni latu). Interesanti, ka valsts iemaksa šajā fondā saglabāsies nepilnu 7,2 miljonu latu apmērā, t.i., 2000.gada līmenī. 

Turklāt, palielinot ar nodokļiem neapliekamo minimumu, Ministru kabinets ir atkāpies arī no solījuma palielināt pašvaldībām pienākošos IIN daļu līdz 85 procentiem: pašvaldību daļa tiks palielināta tikai līdz 82 procentiem. 

Gandrīz visu valdības plānotā PFIF pieauguma smagumu iznesīs piecas Latvijas lielās pilsētas (Jelgava, Jūrmala, Rīga, Valmiera un Ventspils), kuru kopējo iemaksu PFIF paredzēts palielināt no 61,4 milj. līdz 75,9 milj. latu. Sevišķi skarbi valdība grasās izturēties pret Rīgu, palielinot tās iemaksu no gandrīz 52,6 milj. latu šogad līdz vairāk nekā 68,1 milj. latu nākamgad: teju par 30 procentiem!

Bez šaubām, valstij jāattīstās pēc iespējas vienmērīgāk. Pašvaldību finansiālā izlīdzināšana notiek visās Eiropas Savienības valstīs, un daudzās, tieši tāpat kā Latvijā, šim mērķim ir izveidots speciāls fonds. Eiropas Vietējo pašvaldību hartā teikts, ka horizontālā izlīdzināšana palīdz labot starp pašvaldībām pastāvošo nevienmērīgo līdzekļu sadalījumu, ko izraisa dažādā spēja gūt ieņēmumu. Taču Eiropas pieredze rāda, ka efektīva un relatīvi izlīdzināšanas sistēma iespējama tikai tur, kur pastāv arī vertikālā izlīdzināšana, proti, tur, kur ir pietiekami liela valsts līdzdalība. Jo, kā teikts minētajā hartā, vertikālā izlīdzināšana nodrošina visa pašvaldību sektora pietiekamu finansējumu un palīdz pašvaldībām apgūt arī citus finanšu avotus. 

Diemžēl Latvijas valdība pašlaik cenšas apiet šos principus, lielajām pilsētām uzliekot par pienākumu ne tikai palīdzēt tām pašvaldībām, kuru ienākumu līmenis ir zemāks par vidējo, bet arī apmaksāt atsevišķu pašvaldību eksistenci.

Lai to saprastu, jāuzdod pamatjautājums — kāpēc, kādu mērķu vārdā valdība no pilsētām faktiski izspiež naudu?

Šā gada sākumā, kad Latvijas lielo pilsētu domju priekšsēdētāji tikās ar Ministru prezidentu Ivaru Godmani, tika pievērsta uzmanība rajonu pašvaldību budžetiem. Līdzīgā noskaņā saruna risinājās arī, abām pusēm tiekoties pavisam nesen, septembrī. LLPA aicināja un aicina 2009.gadā dotācijas rajonu pašvaldībām saglabāt šāgada līmenī. Galu galā atbilstoši likumam "Par pašvaldībām" rajonu domēm ir tikai četras funkcijas, turpretim pilsētu pašvaldībām — 23 (atbilstoši likuma 172.pantam Rīgai kā galvaspilsētai — papildus vēl četras) funkcijas. Likās, ka Ministru prezidents ieklausās lielo pilsētu viedoklī, jo jau janvārī viņš solīja likt sarēķināt finanšu nepieciešamību rajonu pašvaldībām. Bet nekā!

Vairāk nekā 24 miljoni latu jeb 38 procenti no visām 2009.gadā paredzētajām dotācijām rajonu pašvaldībām tiks aprēķināti kā finansējums bērnunamu un veco ļaužu pansionātu iemītniekiem, kas tur ievietoti līdz 1998.gada 1.janvārim. Šo cilvēku skaits sarūk — bērnunamos pašlaik uzturas 166 iemītnieki, kuri tajos ievietoti līdz 1998.gada 1.janvārim, savukārt veco ļaužu pansionātos — 436 iemītnieki. Turpretim kopējais finansējums palielinās — 166 bāreņu uzturēšanai rajonu pašvaldībām tiks paredzēti teju deviņi miljoni latu, bet veco ļaužu pansionātu 436 iemītniekiem tiks paredzēti vairāk nekā 15 miljoni latu. Konkrētu atbildi no valdības LLPA nav saņēmusi, un ir aizdomas, ka Finanšu ministrija neko negrasās mainīt. Tā par katru pansionāta iemītnieku šogad paredzēts maksāt vidēji 35,2 tūkstošus latu (jeb 80 latu dienā), bet par katru bāreni — pat 53 tūkstošus latu gadā (jeb 145 latus dienā!). 

Tāpat valdība nav sniegusi informāciju par katra rajona domes operatīvajām izmaksām, pārskatos atdalot mērķfinansējumu par pedagogu algām un kultūrizglītības finansējumu, lai varētu redzēt, kur vēl bez administratīvā aparāta uzturēšanas tiek tērēta rajonu pašvaldībām piešķirtā nauda.

Tomēr pašlaik dotāciju rajonu pašvaldībām valdība plāno palielināt līdz 62,8 milj. latu, kas būs par 7,6 milj. latu jeb par 14 procentiem vairāk nekā šogad. Tātad viss kārtībā, un rajonu pašvaldības "apēd" adekvātu naudu? Valdības klusēšana būtiskos jautājumos šādu pārliecību diemžēl nesniedz.

Nākamā gada prognozes nav un nevar būt pārāk optimistiskas, un Latvijas pašvaldības savā nākamā gada budžetā, iespējams, cenšas saglabāt tēriņus šāgada līmenī. Tomēr arī šajos grūtajos laikos rajonu pašvaldības, kuras pastāvēs tikai līdz pašvaldību vēlēšanām nākamā gada jūnijā, no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas saņems stabilu, garantētu pieaugumu. Tas, nudien, nav taisnīgi pret pašvaldībām — donoriem, kas dzīvo taupības režīmā.

Patiesībā valdība, gari un plaši runādama par taupību, laiž garām iespēju ietaupīt prāvus līdzekļus: rajonu pašvaldības taču darbosies tikai mazliet vairāk par pusgadu, un nav skaidrs, kāpēc tām jāparedz pilns finansējums. Turklāt šo pašvaldību darbībai nepieciešamos līdzekļus smeļot no PFIF, valdība samazina lielo pilsētu pašvaldību iespējas veidot elastīgāku budžetu.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka nedz pašreizējo IIN sadales formulu, nedz pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmu nevaram uzskatīt par tādu, kas veicina saimniecisko un sociālo aktivitāti lauku pašvaldībās. Bez šaubām, valsts nākamā gada budžets būs pārbaudes akmens administratīvi teritoriālajai reformai. Turklāt nākamais ir pašvaldību vēlēšanu gads, un daudzviet faktiski ar lielo pilsētu naudu tiks pamatots pašreizējo pašvaldību vadības veikums. 

Lielo pilsētu pašvaldībām nav nekas pretī palīdzēt saviem mazāk veiksmīgajiem kolēģiem, taču šī palīdzība nedrīkst sarežģīt dzīvi pilsētu iedzīvotājiem un veicināt pasīvu izmantošanu no palīdzības saņēmēju puses.

 

 


 

Reģionālā reforma: jezgā par robežām «pazaudētās» pilsētas

Jānis Kalviņš, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors

Diena, 26.05.2008.

 

 

Nebūt ne viss rit gludi, atbilstoši Administratīvi teritoriālās reformas likumam pārzīmējot Latvijas pašvaldību robežas. Vēsturiskais Alsungas (suitu) novads savu "no augšas" iniciēto sadalīšanu pat apstrīdējis Satversmes tiesā… 

Taču, mūsuprāt, īstenojot administratīvi teritoriālo reformu, novadu robežu jautājums, lai arī, bez šaubām, svarīgs, tomēr nav izšķirošais: ar Satversmes tiesas "palīdzību" vai bez tās nākamā gada beigās Latvijas karte būs ieguvusi jaunu izskatu un kaislības ap pagastu un novadu "robežstabiem" droši vien būs pierimušas. Sāksies ikdienas darbs, un te nu, jāsaka, jau pašlaik ir pamats nopietnām bažām.

Gribam mēs to vai ne, bet Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) virzītās teritoriālās reformas modelis, maigi izsakoties, ne visai atbilst Eiropas Savienības (ES) reģionālajai politikai. Atbilstoši ES direktīvajiem dokumentiem galvenā uzmanība Eiropā tiek pievērsta pilsētām un urbanizētajām teritorijām, jo pirmām kārtām tajās ES saskata jaunrades un inovatīvās iespējas, kuras ir vitāli svarīgas starptautiskās konkurences palielināšanai. 

Eiropas Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta direktora pienākumu izpildītājs Manfrēds Bešels Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un Latvijas Lielo pilsētu asociācijas rīkotajā apaļā galda diskusijā pilsētas formulēja kā "dzinējspēku visa reģiona attīstībai un konkurētspējai". Turpretim atbilstoši RAPLM aizstāvētajam modelim Latvijā tiek veidotas divas "konkurējošās firmas" — pilsētas un novadi, turklāt ministrs Edgars Zalāns liek nepārprotami nojaust, ka privileģētā "bērna" vieta tiks ierādīta jaunveidojamajiem novadiem, kurus caur Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu (PFIF) dotēs gan valsts, gan pilsētas.

Principā mēs redzam, ka, nosakot prioritātes, Zalāna kungs pirmo pogu (prioritātes) ir sapogājis, kā pašam tīk un, lai kā turpmāk tiktu risinātas problēmas, mēs neiekļausimies Eiropas Savienības kopīgajā virzībā. 

Ko Eiropas Savienības akceptētās un finansētās urbanizācijas programmas piedāvā Latvijas pilsētām līdz 2013.gadam? M.Bešels izsakās nepārprotami: "Ir divi ieteicamie ceļi. Pirmais: dažu pilsētu — reģionālo centru — pastiprināta attīstība (policentrisms). Otrais — urbānā atdzimšana (iekšējā kohēzija, atsevišķu pilsētas teritoriju pastiprināta attīstība)."

Pašlaik īstenotās teritoriālās reformas modelī nekas tamlīdzīgs nav atrodams. Paredzēts, ka, reorganizējot rajona pašvaldības, to funkcijas tiks nodotas novadu un republikas pilsētu pašvaldībām. "Tas nozīmē, ka novadiem jābūt patstāvīgiem un attīstīties spējīgiem, lai varētu nodrošināt gan pašvaldības teritorijas izaugsmi, gan kvalitatīvu un mūsdienīgu pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem," RAPLM mājaslapā internetā akcentē ministrs E.Zalāns, tā norādīdams, kuru administratīvi teritoriālo vienību ministrija uzskata par svarīgāko. Taču reformas īstenošanā ir iesaistītas gan ministrijas, gan pašvaldības, gan nevalstiskās organizācijas, un vismaz tāpēc būtu korekti ieklausīties arī atšķirīgos viedokļos. Pavisam noteikti vajadzētu rūpīgi apsvērt, kā reorganizēt (arī finansiālajā ziņā) pašreizējās rajonu padomes, kurām no likuma "Par pašvaldībām" noteiktām četrām funkcijām īstenībā paliek tikai trīs ... un kuru īstenošanai atvēlēti 52 procenti no PFIF līdzekļiem. Diezin vai to vajadzētu automātiski pārcelt uz novadiem. Sevišķi, ja ņemam vērā, ka reformas rezultātā darba un finanšu ziņā visapjomīgāko rajona padomju funkciju — sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu to teritorijā — paredzēts nodot plānošanas reģioniem. 

ES prasa, lai pilsētu pašvaldībām būtu pietiekama vadības kapacitāte, lai tās spētu piedalīties apjomīgos projektos ar savu līdzfinansējumu. Galu galā — lai notiktu virzība uz multivadību, kas nodrošinātu koordināciju nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī. Un atkal jāuzsver: par šīs sistēmas centru un dzinējspēku ES uzskata tieši pilsētas un urbānās teritorijas.

Loģisks ir jautājums: kā, samazinot pilsētu lomu, RAPLM cer īstenot likumā nostiprināto reformas mērķi? Tas ir, "izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas administratīvās teritorijas ar vietējām pašvaldībām, kas nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem". Ja novadus izveidos uz citu pašvaldību rēķina kā tādu nepieciešamo piedēkli, šo mērķi sasniegt būs ļoti grūti. Daudz loģiskāka būtu finansiāli daudz patstāvīgāko, nesalīdzināmi spēcīgāko un prāvu pieredzi uzkrājušo pilsētu pašvaldību funkciju paplašināšana. 

Protams, protams, Administratīvi teritoriālās reformas likumā ir minēti vairāki novadu finansēšanas avoti. Tiem tiks piešķirta vienreizēja dotācija no valsts budžeta 1—5% apjomā no apvienojušos pašvaldību gada budžetu kopapjoma (likuma 9.panta 1.punkts). Ja pēc novada pašvaldības izveidošanas tās budžeta ieņēmumi būs mazāki nekā novadu veidojošo pašvaldību budžetu summa novada izveidošanas gadā, novada pašvaldībai turpmākos piecus gadus no valsts budžeta tiks piešķirta dotācija šīs starpības izlīdzināšanai (9.panta 2.punkts). Galu galā novada infrastruktūras attīstībai no valsts budžeta paredzēts piešķirt 200 000 latu par katru novadā ietilpstošo teritoriālo vienību (pilsētu un pagastu).

Lai radītu tam visam finansiālu segumu, RAPLM ir izstrādājusi jaunu vietējo pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas modeli, kas paredz valsts dotāciju pašvaldību finanšu izlīdzināšanā palielināt no pašreizējiem 7,2 miljoniem līdz 40 miljoniem latu. Taču… par pilsētu—donoru devumu Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondam ministrija izsakās piesardzīgi. Kā nu ne, ja tiek prognozēts, ka jaunā vienība — novads — prasīs prāvas dotācijas, bet drošākais avots, no kā iespējams pasmelties, ir lielās pilsētas. 

Redzot RAPLM attieksmi pret pilsētām, nav jābrīnās, kāpēc ir apklusušas runas par iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdali, daļu no tā, kā līdz šim, atvēlot pašvaldībai, kurā cilvēks deklarējis savu dzīvesvietu, bet daļu tomēr atstājot pašvaldībai, kura dod viņam darbu un ienākumus.

Mūsuprāt, pašreizējā sistēma nestimulē darbavietu radīšanu ārpus pilsētas, samazina pagastu (un perspektīvā arī novadu) ieinteresētību ražošanas palielināšanā un jaunu projektu attīstīšanā. Naudas plūsma, ko pagastam (novadam) garantē tā teritorijā dzīvesvietu deklarējušo iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ir atsvešināta. No pašvaldības viedokļa nav īpašas nozīmes, kur tās iedzīvotājs atradis darbu — pagastā, kaimiņu rajonā vai Rīgā —, galvenais, lai ekonomiski aktīvais cilvēks pašvaldībā "skaitītos". Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks apgalvo: "Latvijā nav nevienas pašvaldības, kura nesaņemtu nodokļus par cilvēkiem, kas dzīvesvietu deklarējuši tās teritorijā, bet strādā Rīgā." Diemžēl šī situācija ir simptomātiska vairākām Latvijas pilsētām, un nekas nenorāda, ka administratīvi teritoriālā reforma šajā ziņā varētu ko mainīt. 

Gribētos atgādināt Pašvaldību konsultāciju centra direktores, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Publiskās pārvaldes katedras docentes Ingas Vilkas teikto: "Paredzēts, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas būs 105 vietējās pašvaldības — deviņas republikas pilsētas un 96 novadi. Republikas pilsētas ir izteikti urbānas pašvaldības, bet novados urbanizācijas pakāpe ir atšķirīga. Jāpiebilst, ka lielās atšķirības pašvaldību finansēs ir ne tik daudz starp grupām (pilsētas, novadi), kā grupu ietvaros, sevišķi novadu starpā."

Latvijas pašvaldību reformas gaitā pilsētas ir nobīdītas dibenplānā. RAPLM acīmredzot labprāt to lomu samazinātu vēl vairāk. Vismaz to var saprast no ministra publiskiem izteicieniem par to, ka Latvijā, redz, esot tikai pāris pilsētu, bet tādām apdzīvotām vietām, kā Valmiera vai Jēkabpils pilsētas statuss piešķirts teju pārpratuma dēļ. Arī šāds viedoklis ir dzīvotspējīgs, taču ES reģionālā politika pašlaik piedāvā pilnīgi pretēju pieeju.

A.Ravins Eiropas_siltums

2007

Ziņojums presei

04.09.2007.

 

LLPA aicina nepieļaut kompromisu

 

Visnotaļ atbalstot reformas pabeigšanu, Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) aicina valdību, pieņemot lēmumu saistībā ar administratīvi teritoriālās reformas (ATR) pabeigšanu, nepieļaut republikas pilsētas statusa piešķiršanu kā politisko kompromisu atšķirīgu viedokļu par novadu veidošanu samierināšanai.

LLPA uzskata, ka negaidīta Cēsu pilsētas parādīšanās kā desmitai republikas pilsētai vienā no Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas piedāvātajiem novadu kartes variantiem ir noraidāma. Tādam lēmumam nav sociāli ekonomiskā pamatojuma, jo šī pilsēta ar vēsturiski bagātu pagātni iedzīvotāju skaita ziņā ir mazāka nekā Tukums un Ogres novads.

LLPA vairākus gadus uzmanīgi seko ATR gaitai, jo Latvijas lielās pilsētas ir dziļi ieinteresētās ATR likumā nosprausto mērķu sasniegšanā: „izveidot ekonomiski attīsties spējīgas administratīvās teritorijas ar vietējām pašvaldībām, kas nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem”.

Pagasti daļēji savas funkcijas veic, kā arī administratīvos izdevumus sedz uz pilsētu rēķina, izmantojot Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu – atzīst Latvijas pašvaldību vadītāji, Latvijas Statistikas un darba prognozēšanas institūta nesen veiktajā aptaujā nosaucot to kā vienu no problēmām, kas mazajām pašvaldībām traucē attīstīties.

Lielo pilsētu pašvaldības saskata reformas pabeigšanā valdības tālredzīgu stratēģiju, jo nākamais solis, pēc reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra A. Štokenberga vārdiem, tiklīdz būs pabeigta novadu karte un būs precīzi zināms, cik katrā novadā būs iedzīvotāju, tā teritorija, plānotā budžeta attīstība un pašu ieņēmumi, būs jauns Pašvaldību finanšuizlīdzināšanas fonda modelis. Ministrs sola, ka precīzais modelis būs skaidrs ne vēlāk kā nākamā gada vidū tā, lai tas tiktu iestrādāts 2009. gada budžetā.

Šobrīd Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds kā dažādu pašvaldību dabisko ekonomisko atšķirību izlīdzināšanas instruments ir smaga nasta lielo pilsētu pašvaldībām. Daļa pilsētās dzīvojošo samaksāto nodokļu nepaliek šo pašvaldību funkciju nodrošināšanai, bet tas ir lielo pilsētu atbalsts pagastiem. Diemžēl šī pilsētu sniegtā artava netiek kompensēta arī ar ES struktūrfondu līdzekļiem, kuri paredzēti tieši lielajām pilsētām un domāti pilsētvides attīstībai.

Mēs saprotam, ka ATR pabeigšana nozīmē arī izmaiņas Latvijas pašvaldību savienības darbībā, kura pārstāv Latvijas pašvaldības dialogā ar valdību. Latvijā izveidojoties ap 100 pašvaldībām, tās pārstāvju un centrālās varas attiecības pacelsies jaunā līmenī.

Tas viss ir pamats mūsu aicinājumam valdībai ATR pabeigšanai, pieņemot lēmumu attiecībā uz republikas pilsētām, nepieļaut kompromisus, kuriem varētu būt stratēģiskas sekas.

Par Latvijas Lielo pilsētu asociāciju: Dibināta 2001. gada 23. augustā. Latvijas Lielo pilsētu asociācijas biedri ir Daugavpils, Jelgavas, Jūrmalas, Liepājas, Rēzeknes, Rīgas un Ventspils pilsētu pašvaldības, un tai noslēgts sadarbības līgums ar Valmieras un Jēkabpils pilsētu pašvaldībām. LLPA mērķis ir īstenot lielo pilsētu pašvaldību interešu aizstāvību un veicināt to savstarpējo sadarbību un attīstību.

Papildus informācija: Latvijas Lielo pilsētu asociācija, tālr. 67223515, e-pasts: llpa@llpa.lv

2006

„ES naudas apguve ir komandas darbs” // Diena, 13.03.2006.

Ignorējot pašvaldību viedokli, ministrijas riskētu atstāt Latvijai atvēlētos struktūrfondu līdzekļus Briseles kasē

 Andris Rāviņš,

Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs,

Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) prezidents

 Četri miljardi eiro no Eiropas Savienības struktūrfondiem – daudz vai maz? Kad Zemgales attīstības padomē spriedām par savām prioritātēm, radās iespaids, ka šo summu zemgalieši var apgūt vieni paši. Taču ātri nolaidāmies atpakaļ uz zemes, kad sākām domāt, kā mums priekšfinansēt un līdzfinansēt projektus, kam piesaistīta ES nauda.

 Struktūrfondu veiksmīgai apguvei atslēgvārdi ir «priekšfinansējums un līdzfinansējums». Nevis ierastais «Kurš dalīs? Kam tiks?» Sabiedrībai ir jāapzinās, ka ES piešķīrums nav kārtējā G-24 naudas dalīšana. Struktūrfondu naudas apguvējiem, pirmkārt, pašiem ir jāsarūpē daļa no projektam nepieciešamās summas (līdzfinansējums) un, otrkārt, pilnībā jānodrošina viss projekta izpildei nepieciešamo līdzekļu apjoms (priekšfinansējums) vēl pirms struktūrfondu naudas saņemšanas. Tas nozīmē, ka vairumam projekta īstenotāju būs jāņem bankas kredīts un jāmaksā par to procenti. Turklāt procentu maksājumi nav iekļaujami projekta izmaksās. Spēles noteikumi, sargājot ES naudu no politiskas dalīšanas un izsaimniekošanas, ir nežēlīgi kā vecs baņķieru joks: «Klient, tu dabūsi kredītu, ja pierādīsi mums, ka tev to nevajag!».

 Struktūrfondu apguves galvenā problēma nesakņojas finansiālā «rieciena» biezumā, bet gan ņēmēju spējā to «sagremot». To rāda gan ES, gan arī pašas Latvijas pieredze, ko līdz šim grūti saukt par veiksmīgu. Neizdarības dēļ dažādas programmas netika pienācīgi apgūtas, ministrijas nebija spējīgas laikus pieteikt projektus, nodrošināt to izvērtēšanu. Latvijai, lai nezaudētu neko no šiem finansu resursiem, ir jāstrādā vienotā komandā, valdībai un ministrijām kā struktūrfondu līdzekļu pārvaldītājām ir koleģiāli jāsadarbojas ar vietvarām un Latvijas Pašvaldību savienību (LPS) kā to pilnvaroto pārstāvniecību. Tas ļautu Nacionālajam stratēģiskajam ietvardokumentam plašāk atspoguļot visu ieinteresēto – lielāku vai mazākām pilsētu un pagastu, rajonu un novadu – viedokli, arī pašam tā kļūstot dzīvotspējīgākam.

 Prasību pēc pašvaldību līdzdalības struktūrfondu apguves plānošanā un īstenošanā LLPA jau pieteica, tiekoties gan ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti, gan ar finanšu ministru Oskaru Spurdziņu, kuri to atzina par pašsaprotamu. Turklāt prasībai ir pavisam leģitīms pamats, jo valdība ar LPS saskaņo valsts budžetu. Arī struktūrfondu maksājumi – kā transformēta (patlaban mums par labu) Latvijas iemaksa ES kopbudžetā – ir valsts budžeta sastāvdaļa, nevis ekonomiskā palīdzība.

 Kaut daļa ES līdzekļu ir domāta tieši pašvaldībām, kaut izglītība, valdības prioritāte, arī nav attīstāma bez to un skolu valžu līdzdalības, līdz šim plānošanas procesos pašvaldības bija vien pasīvi objekti. Tas, ka ministrijas savas prioritātes nesaista ar pašvaldību interesēm, neveicina fondu apguvi. Projekti neattīstīsies ministriju pagalmos, tiem ir piesaiste konkrētām pašvaldībām – tomēr vietvaru viedoklis pārsvarā palika neuzklausīts. (Ar dažiem izņēmumiem – piemēram, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija informē LPS par savām iecerēm un uzklausa tās vērtējumu.) Tas ir dīvaini arī tāpēc, ka daudzu projektu īstenošana nebūs iespējama bez pašvaldības kā finansiāla donora. 

 Struktūrfondu piešķīruma veiksmīgai apgūšanai, lai atrisinātu priekšfinansējuma problēmu, valstij vajadzētu nākamajos septiņos gados sarūpēt pretim fondu naudai savus četrus miljardus eiro no budžeta līdzekļiem. Taču tas ir praktiski neiespējami. Valdība nebija pat padomājusi, ka, ņemot naudu no ES, būs vajadzīgs līdzfinansējums un priekšfinansējums, budžetā tam neparedzot pietiekami daudz naudas. Bet bez tās ES līdzekļus nevar saņemt ne valsts, ne pašvaldību programmas. Februārī MK Kredītu uzraudzības padome izsniedza pašvaldībām pēdējos šim gadam atvēlētos kredītus projektu realizācijas uzsākšanai! Tas bija viens no netīkamākajiem jautājumiem, ko mums nācās uzdot Ministru prezidentam: kādā veidā pašvaldības otrajā pusgadā varēs priekšfinansēt akceptētos projektus, ja valstij vairs nav tiem apsolītās naudas? Šogad Rīgai vien vajag 20 miljonus no tiem 30, ko valdība vispār piešķīra struktūrfondu apguvei.

 Ir dažādi priekšlikumi, kā iegūt nepieciešamos līdzekļus. Pašvaldības ar MK atļauju varētu ņemt aizdevumus bankās. Struktūrfondu naudas nepazaudēšana būs ļoti lielā mērā atkarīga no pašvaldību spējām operatīvi atrast līdzekļus un pietiekamos apjomos kreditēties. Mēs, LLPA, aicinājām valdību domāt arī par citu līdzekļu akumulēšanas mehānismu – veidot Latvijas bankas paspārnē fondu, lai piešķirtu priekšfinansēšanai nepieciešamo naudu, ko projektu realizētāji gada laikā atdotu atpakaļ tālākai izmantošanai. Tas nepalielinātu ne budžeta deficītu, ne inflāciju.

 Protams, valdība varētu apšaubīt sava sarunu partnera LPS prasmi formulēt vienotu pašvaldību nostāju. Šaubām it kā būtu pamats – vairums pašvaldību neizbēgami tiek atstumtas no tiešas līdzdalības struktūrfondu apguvē savas finansu mazspējas dēļ. Pagastam ar 100 tūkstošu latu lielu budžetu, no kura divas trešdaļas veido izlīdzināšanas fonda dotācija, nav līdzekļu un iespēju izstrādāt projekta pieteikumu, algot ekspertus, piedalīties kādā struktūrfondu programmā ar savu līdzfinansējumu. Vai tas neradīs savstarpējās greizsirdības piramīdu: pagasti ir neapmierināti, ka visi līdzekļi tiek pilsētām, savukārt rajonu centri žēlojas, ka Rīga kārtējo reizi paņem lauvas tiesu?

 LPS biedri ir pietiekami daudz diskutējuši par struktūrfondu apguvi, nevienam vairs nav ilūziju, ka šo naudu varēs izlūgties notērēšanai. Struktūrfondu līdzekļi ir domāti ekonomiskās attīstības paātrināšanai, nevis sociālu problēmu risināšanai – tie prasa ātru atdevi. Tas ir neizbēgami, ka lielās pilsētas būs galvenie struktūrfondu līdzekļu apguvēji, bet 70 procentus no to apjoma Rīga spētu absorbēt viena pati. Tomēr arī mazās pašvaldības būs ieguvējas, jo tās iesaistīsies reģionālās programmās, kam lielpilsētas, attiecīgā reģiona saimnieciskās dzīves centri ar saviem līdzekļiem un iespējām, kalpos par finansu donoriem. LPS ir spējīga vienoties par kopējām pašvaldību prioritātēm, jo tās mēs – gan lielās pilsētas un pagasti, gan rajoni, rajonu centri un novadi – redzam kā saimnieciski pamatotu reģionu attīstību.

 Tāpēc arī LLPA tik uzstājīgi runā par to, kas ir svarīgi visām Latvijas pašvaldībām. Mūsu interese ir nodrošināt, lai struktūrfondu nauda tiek veiksmīgi un pilnībā investēta Latvijā – nevis daļēji ieskaitīta atpakaļ Briseles kasē tikai tāpēc, ka kāds ministrs vai ierēdnis ir bijis par lepnu uzklausīt padomu «no apakšas».

2005

Kurš trijās dienās ministram bedri rok?

 Jānis Kalviņš,

Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) izpilddirektors

 Es zinu, ka tā ir tikai dulla iedoma, ko labāk būtu paturēt sevī. Tomēr pēdējo divu nedēļu laikā kultās kaislības medijos ap reģionālo pašvaldību likuma projektu un it kā pret to vērstajām LLPA ļaunprātībām pārāk atgādina teātra izrādi vai TV seriālu. Jā, mani moka jautājums – kurš ir nobūris reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru vai pat samainījis viņu pret dubultnieku? Jo nostāja, ko patlaban ir ieņēmis manis vienmēr ļoti cienītais Māris Kučinskis, visvairāk kaitē viņa paša reputācijai un politiskajai karjerai.

 Ir grūti noticēt, ka tas pats cilvēks, kurš 2. novembrī ar interesi uzklausījis LLPA pārstāvju viedokļus, no mums laipni atvadījās ar solījumu pēc divām nedēļām tikties vēlreiz, tikai pēc dažām dienām var publiski ietekmīga laikraksta slejās apsaukāt asociāciju par sabotieri. (Skat. ministra parakstīto komentāru «Dienas» 7. novembra numurā.) Kādu kampaņu pret likuma projektu gan LLPA varēja izvērst vienas nedēļas laikā? Un kāpēc to izvērst? Mēs nenoliedzam reģionalizāciju. Visas mūsu prasības pret šo dokumentu ir ietvertas vienā vienīgā lūgumā godātajam ministram – racionāli, atbilstoši MK Kārtības rullim, argumentēt savu izvēli par labu piecām reģionālajām pašvaldībām un to centriem. Neko vairāk.

 Jau kopš pavasara, kad ministrs lielos vilcienos LLPA iepazīstināja ar savu ieceri par šādu likumprojektu, nav izteikts neviens racionāls pamatojums tieši šādam dalījumam un attiecīgajiem reģionālajiem centriem. Dzirdētās atsauces – vispirms uz agrākajiem pieciem plānošanas reģioniem (kas tika radīti pavisam citu apsvērumu dēļ), pēc tam uz ES prasībām (kas nereglamentē šādas lietas) – diemžēl izklausās pēc neveiklām atrunām. 

 LLPA atzīst, ka ministram ir tiesības uz jebkuru politisku rīcību – tāpat, kā virzīt jebkuru likumprojektu. Turklāt viņam ir tiesības to darīt divos veidos. Pirmais – argumentēt savu pozīciju, lai padarītu to pieņemamu visiem Latvijas cilvēkiem, kuru dzīvi šis likums ietekmēs. Otrais – neargumentēt un virzīt projektu bez diskusijām caur koalīcijas padomi kā MK lietu – ar cerību Saeimas deputātus pakļaut koalīcijas disciplīnai. Acīmredzami tieši tā ministrs ir nolēmis rīkoties.

 Tāpat asociācija atzīst, ka ministrs var ar mums nediskutēt, un visas līdzšinējās sarunas ar mums ir bijis labas gribas žests, kā mēs to arī attiecīgi novērtējam. Jo ministram ir tiesības rīkoties savas kompetences robežās, uzņemoties politisko atbildību par rezultātiem.

 Tomēr mums ir tiesības lūgt ministram izpildīt tās normatīvās prasības, ko nosaka MK kārtības rullis un valdības apstiprinātā instrukcija, kas nosaka kārtību, kādā ir rakstāmas likumprojektu anotācijas. Reģionālā pašvaldību likuma projekta anotācija neskaidri teikts vai pat nav atbildēts uz jautājumiem, kuriem tajā ir jābūt obligāti – izvērtēt normatīvā akta ietekmi uz sabiedrības uz tautsaimniecības attīstību, uz valsts un pašvaldību budžetiem; vai tas nerada pretrunas ar jau spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Nerunājot nemaz par to, ka pašreiz izstrādātā likumprojekta anotācijas ailītē  „Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis” ir ierakstīts kā akmenī iecirsts: „sabiedriskās informēšanas pasākumi nav veikti.”

 Asociācija neapgalvo, ka obligāti vajadzīgs cits reģionālais dalījuma ar citiem centriem. Mēs sakām, ka ir jāizvērtē visi iespējamie varianti, jāizsver visi attiecīgie argumenti, pieaicinot kompetentus speciālistus, kas par attiecīgo problēmu ir publicējuši zinātniskus pētījumus.

 Diemžēl ministrija demonstrē nevēlēšanos to darīt. Es nevaru citādi vērtēt ministrijas valsts sekretāres prasību Latvijas Pašvaldību savienībai sniegt savu atzinumu 3 (trīs!) dienu laikā. Un tās esot «konsultācijas»? LLPA par šo saskaņošanu vispār netika informēta, kaut mums ar RAPLM ir noslēgta vienošanās par sadarbību. Kad vaicājam Kučinska kungam, kāpēc tāda steiga ar atzinumu, viņš teicās neko tādu nezinām. Kāpēc ministrija vēlas, lai likumprojektu izskata tik ātri kā MK lietu – bez caurlūkošanas valsts sekretāru sanāksmē un valdības komitejā? It kā runa būtu par labi startējušu sportistu prēmēšanu?

 LLPA lūdza veikt likumprojekta analīzi tajā ietilpstošo pilsētu pašvaldību juridisko dienestu pārstāvjiem. Par pamatu LLPA prasībām kļuva viņu atzinums par šo dokumentu:

1. nav zināms ekonomisks, sociāls, politisks un tiesisks pamatojums par konkrēto reģionu skaita izvēli.

2. nav zināmi  tiesiskie vai politiskie kritēriji konkrētā reģiona centra izvēlei un tieši šo kritēriju izvēles pamatojums.

3. nav zināmi nepieciešamie grozījumi spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, jo pašlaik ir izstrādāts tikai likumprojekts „Reģionālo pašvaldību likums”, nevis likumprojektu pakete.

4. nav zināma ietekme uz patreizējo finanšu izlīdzināšanas kārtību, proti, finanšu izlīdzināšanas sistēma pēc likuma „Reģionālo pašvaldību likums” spēkā stāšanās.

 Deviņu Latvijas lielo pilsētu juridisko dienestu pārstāvju slēdziens gandrīz pilnībā sakrīt ar MK Kārtības ruļļa un minētās instrukcijas prasībām. Ministrs var ignorēt LLPA aicinājumus, taču šos divus dokumentus – diez vai. Tiklab valsts sekretāres vai cita ierēdņa uzdevums būtu to taktiski atgādināt un nepieļaut ministra pašdiskreditāciju. Es nezinu, kāpēc tas netiek darīts.

 Kad septembra beigas parādījās avīžu ziņas, ka lielās pilsētas grib apturēt reformu, es to uzskatīju par pārpratumu. Bet nu jau tiek neslēpti tīšām saspīlēta situācija, lai glorificētu dokumentu, ko pats ministrs sarunā ar mums atzina par īsti neizstrādātu. Kāpēc? Tāpēc, ka LLPA sāka interesēties par 3 dienām, kurās jāiesniedz priekšlikumi? Kad 2. novembrī asociācijas pārstāvji tikās ar ministru, mēs palikām katrs pie sava, bet vienojāmies turpināt sarunu pēc divām nedēļām.

 Tālāko sarunu vietā mums tika apvainojumi sabotāžā. Mēs redzam neizprotamus centienus diskreditēt LLPA. Vai tā rīkojas atbildīgs politiķis? Ja Kučinska kungam nav argumentu, kas pārliecinātu LLPA, viņam vajadzētu pietikt spēka atzīt, ka ir politiska griba veidot piecus reģionus, un ar to mums ir jāsamierinās. Tāda atbilde būtu daudz jēdzīgāka nekā tas, kas mums tagad jāuzklausa.

 Ministra kungs! Ja meklējat sabotētājus, varbūt vajag tos meklēt savā tuvumā? Nevis LLPA, kur, lai kā arī veidotos asociācijas un ministrijas turpmākās attiecības, Jūs vienmēr respektēs par apliecināto uzņēmību, par kompetenci, par jau sasniegto, pirmām kārtām, par administratīvi teritoriālās reformas būtisku iekustināšanu, un par to, ko, Dievs dos, Jūs vēl veiksiet tautas un valsts kopējam labumam. 

 Dati par Latvijas Lielo pilsētu asociāciju: Dibināta 2001. gada 23. augustā. Latvijas Lielo pilsētu asociācijas biedri ir Daugavpils, Jelgavas, Jūrmalas, Liepājas, Rēzeknes, Rīgas un Ventspils pašvaldības, un tai noslēgts sadarbības līgums ar Valmieras un Jēkabpils pašvaldībām. 

free joomla template
© Latvijas Lielo pilsētu asociācija 2012