Reforma, kas pat Exel tabulās neizskatās labi

Viktors Valainis, LLPA izpilddirektors

2020. gads Latvijā iezīmējas ar lielām pārmaiņām atkritumu apsaimniekošanā. Patlaban liekam pamatu tam, kā turpmākajos 20 gados spēsim izpildīt gan ES prasības, gan attīstīsim atkritumu savākšanas infrastruktūru un pārstrādi. Taču, manuprāt, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) iecerētās izmaiņas pat Eksel tabulās neizskatās labi, tādēļ pirms virzīšanas tālāk būtu nopietni uzlabojamas.

Īsumā:  VARAM vēlas patlaban 10 esošo  atkritumu apsaimniekošanas reģionu (AAR) vietā izveidot 5 un optimizēt pašreiz strādājošo poligonu skaitu, slēdzot vai restrukturizējot vairākus no tiem. Katrā no reģioniem iecerēts veidot vienu poligonu atkritumu apglabāšanai un bioloģisko atkritumu pārstrādei.

Var piekrist, ka Latvija līdz 2035. gadam panākamos mērķus atkritumu apsaimniekošanā varēs efektīvāk izpildīt tad, ja to savākšanas un pārstrādes saimniecība nebūs pārāk sadrumstalota un poligoni būs piesaistīti gana lieliem reģioniem, kuros atmaksātos veikt jaunas investīcijas. Tiktāl viss ir pareizi.

Taču kādēļ valsts centrā ir jāveido jauna “ūdensgalva” un vienlaikus jāsadrumstalo tās rietumu daļa? Proti, VARAM priekšlikums, kas atspoguļots informatīvajā ziņojumā “Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģionu attīstību Latvijā pēc 2020. gada”, paredz likvidēt tagadējo Zemgales AAR, to apvienojot ar Pierīgas AAR un izveidojot monstrozu Viduslatvijas reģionu. Iedzīvotāju skaita ziņā šis AAR aptvertu pusi Latvijas un potenciāli apsaimniekotu trīs piektdaļas visu atkritumu. Iepretim tam Kurzemi piedāvāts sadalīt salīdzinoši miniatūros Ziemeļkurzemes un Dienvidkurzemes reģionos, kas katrs aptvertu aptuveni vienpadsmito daļu valsts iedzīvotāju un potenciāli apsaimniekotu 6–8% no kopējā atkritumu apjoma. VARAM aprēķini liecina, ka apsaimniekoto atkritumu apjoms mazākajā un lielākajā reģionā atšķirtos gandrīz 10 (!!!) reizes (44,8 tūkstoši tonnu Dienvidkurzemes reģionā un 418 tūkstoši tonnu Viduslatvijas reģionā).

Pirmkārt, iespēju robežās būtu jāmēģina izvairīties no šādu “ūdensgalvu” veidošanās, nodrošinot vienmērīgāku visu Latvijas reģionu funkcionēšanu un attīstību. Tas ir iespējams, reorganizējot arī atkritumu savākšanu. Piemēram, saglabājot atsevišķu Pierīgas AAR un izveidojot Zemgales, Latgales, Kurzemes un Vidzemes atkritumu apsaimniekošanas reģionus. Katrā AAR saglabātos vismaz viens poligons, kurā tiek apglabāti sadzīves atkritumi un pārstrādāti bioloģiskie atkritumi. Tieši tā, kā VARAM to ir iecerējis.

Otrkārt, četri atkritumu apsaimniekošanas reģioni ļautu veidot pārdomātu uzglabāšanas un pārstrādes poligonu tīklu. Esošais sadalījums – 10 reģioni – nozīmēja nemainīgu attālumu no atkritumu rašanās vietām līdz poligoniem un prognozējamu atkritumu plūsmu. Taču iecerētajā reformā nav ņemti vērā daudzi aspekti, tostarp attālumi no atkritumu ražotājiem līdz pārstrādes vietai, provizoriskās izmaksas, novirzot atkritumu plūsmu uz katru poligonu, poligonu kapacitāte un iespējas ilgtermiņā nodrošināt atkritumu apsaimniekošanu.

Piemēram, VARAM “ūdensgalvas” – Viduslatvijas AAR – veidošanas vārdā piedāvā likvidēt otru lielāko Latvijas atkritumu poligonu – Zemgalē esošos “Brakšķus”, kas patlaban ir aizpildīts tikai par 59% un kura prognozētais ekspluatācijas termiņš pārsniedz 14 gadus. Šādā gadījumā Zemgalē radītos atkritumus būtu jāved uz Rīgu, uz Getliņiem. Uz poligonu, kura ekspluatācijas laiks lēnām tuvojas beigām. Tas nav pareizi ne no izmaksu, ne no ilgtspējas viedokļa. Prātīgāk ir pārveidot “Brakšķus” par pilnvērtīgu atkritumu apsaimniekošanas centru un attīstīt tajā infrastruktūru dalīti savākto atkritumu pārstrādei.

Arī Kurzemei piedāvātais risinājums nešķiet loģisks. Kamēr aizpildās poligons “Janvāri”, kura prognozētais ekspluatācijas laiks tikai nedaudz pārsniedz piecus gadus, iecerēts uz laiku iekonservēt poligona “Pentuļi” krātuvi. Mūsuprāt, tā ir nesaimnieciska resursu tērēšana, it īpaši, ņemot vērā poligonos jau ieguldītos finanšu līdzekļus. Ievērojot to, ka “Pentuļu” darbība plānota vēl vismaz 15 gadus, bet abi pārējie Kurzemes poligoni pēc dažiem gadiem būs pilni, ekonomiski racionālāk ir veidot kopēju Kurzemes AAR un pašvaldībām vienoties par to, kādu galveno funkciju pildīs katrs no trim poligoniem.

Un visbeidzot – nepārdomātā poligonu slēgšana un pārprofilēšana rada pamatotas bažas par to, ka būtiski – pat par ceturto daļu – varētu palielināties atkritumu izvešanas tarifi Kurzemes un Zemgales iedzīvotājiem. Tas nav pieļaujami.

Atkritumu apsaimniekošanas jomā Latvijai ir jāīsteno nopietni mērķi: līdz 2023. gadam jāsāk apsaimniekot bioloģiski noārdāmie atkritumi, līdz 2025. gadam – tekstils, bet līdz 2035. gadam poligonos noglabājamā atkritumu daļa jāsamazina līdz 10%. Vēl ir aptuveni divi gadi laika, lai pašvaldības varētu izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas reģionālo plānu laikposmam līdz 2028. gadam. Tas ir pietiekami, lai tiktu izstrādāta patiešām līdzsvarota, racionāla un ekonomiski pamatota atkritumu apsaimniekošanas reģionu reforma.